Mūžībā devies kino un teātra režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks un gleznotājs Jānis Streičs (26.09.1936.–5.03.2026.).
Leģendārajam režisoram Jānim Streičam bija 89 gadi.
Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekļa titulu, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.
Viņa radošais mantojums ir bagāts ar vairāk nekā 20 spēlfilmām, no kurām daudzām bijis arī scenārija autors. Jāņa Streiča krājumā ir tādas filmas kā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), “Cilvēka bērns” (1991), “Likteņdzirnas” (1997) un “Rūdolfa mantojums” (2010). Šie darbi kļuvuši par latviešu kino klasiku, un filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Aktieris un režisors Alvis Hermanis:
Lielais vairums mākslinieku pasaulē un Latvijā nodarbojas ar savas nabas bezgalīgu aplūkošanu un urbināšanu. Un tad visos laikos ir daži tādi mākslinieki, kuri mākslu dara savas tautas kontekstā. Kuriem neinteresē, ko visādas inovāciju pētnieces, kaķu tantes un citas kritiķes par tavu mākslu teiks. Svarīgi tikai – ko teiks tava tauta, kura kino vai teātra zālē sēž.
Jānis kino taisīja kā teātra režisors (jo pēc izglītības arī bija teātra režisors, kaut nestrādāja teātrī).
Cilvēks ar dikti lielu un karstu sirdi. Lepojos, ka draudzējāmies.
Viņš bija arī uzticams Jaunā Rīgas teātra draugs. Pēc izrāžu apmeklēšanas parasti sēdējām ar aktieriem un bija liels lepnums, ka viņš mūs uztver kā ģenētiskos mantiniekus. Turklāt, mums jau arī pilna trupa ar latgaļiem kā nekā. Dažreiz sēdējām vienkārši kopā un ilgi klusējām.
Vārdu sakot, Streičs Latvijai bija un ir ļoti ļoti svarīgs cilvēks. Vēl svarīgāks nekā mēs nojaušam, baidos.
Jānis Streičs dzimis Preiļu pagasta “Anspokos”, Jāņa Streiča vecākā un Olgas Streičas (Žihares) ģimenē. Pēc pamatizglītības gūšanas Gailīšu pamatskolā (1943–1951) režisors devās uz Rēzeknes pedagoģisko skolu (1951–1955), kur aizrāvies ar glezniecību, teātra mākslu un darbošanos stīgu orķestrī.
Bērnības un jaunības gadu mākslinieciskā ievirze Jāni Streiču pavadīja arī trīs gadus ilgajā obligātajā karadienestā, kur armijas klubā viņš uzstājās kā aktieris, iestudēja izrādes, gatavoja tām dekorācijas, dziedāja korī un spēlēja dombru kluba stīgu orķestrī. Pēc dienesta devies uz Rīgu un 1959. gada rudenī uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā.
1963. gadā pēc studiju beigšanas pedagogs un kinorežisors Aleksandrs Leimanis piedāvā savam audzēknim režisora asistenta darbu filmā “Cielaviņas armija” (1964), drīz Jānis Streičs kļūst par otro režisoru Aleksandra Leimaņa filmā “”Tobago” maina kursu” (1965), bet 1967. gadā pirmizrādi piedzīvo jaunā režisora debijas spēlfilma “Kapteiņa Enriko pulkstenis”.
Šīs filmas līdzrežisors, tāpat kā nākamajā filmā “Līvsalas zēni”(1969), ir Jāņa Streiča kursabiedrs Ēriks Lācis.
Pašmācības ceļā Jānis Streičs apguvis arī glezniecību, mācoties no citiem meistariem, tostarp no Jāzepa Pīgožņa.
“Tas tāds bērnu dienu sapnis, jaunu dienu sapnis bija – kļūt par gleznotāju, nevis par kinorežisoru vai aktieri, bet teātris aizvilināja neceļos, bet, kad tiku vaļā no tā, laikam ar šī gadsimta sākumu, pievērsos jaunu dienu sapnim. Viss ir pašmācības ceļā, no daudziem māksliniekiem bezgala tikai mācos un arī šobrīd mācos, neko vairāk,” sacīja Streičs.
Producents Juris Millers:
Vēl pirms dažiem mēnešiem runāju ar Jāni Streiču – kā vienmēr, viņš bija humora pilns un vienmēr gatavs palīdzēt noskaidrot kino vēstures jautājumus. Viņš bija izcils stāstnieks lielajās intervijās raidījumos “Kinokoncerts”.
Personība, kas raksturo laikmetu Latvijas kino vēsturē. Lai gaišs Mūžības ceļš un līdzjūtība tuviniekiem!
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs:
Teātris, Limuzīns Jāņu nakts krāsā, Cilvēkbērns. Tas viss ir Jānis Streičs, kas paliks ar mums. Skumstu kopā ar izcilā režisora piederīgajiem un visiem viņa talanta cienītājiem.
