Vēl iepriekš nedzirdētā informācija par to, kas notika Valtera palātā, pēdējās viņa dzīves minūtēs…

Diemžēl pēc pēdējās ķirurģiskās iejaukšanās Valteram kļuva aizvien sliktāk. Un viņš ļoti pārdzīvoja. Arī to, ka savāktie līdzekļi nav devuši cerēto brīnumu. “Valteram bija liela atbildības sajūta. Ka visa valsts ir palīdzējusi. Bija briesmīga sajūta, ka tu nevari parādīt to brīnumu, kam visi ir ticējuši,” stāsta Kristīne. “Pēdējās divas nedēļas bija cīņa ar smagām sāpēm. Atkopšanās. Jo smagas sāpes paprasa ļoti daudz spēka. Bet tajos brīžos, kad viņš negulēja un viņam nesāpēja, mēs riktīgi forši izrunājāmies. Par politiku, par mūziku, par dzīvi, par mašīnām, par visu ko,” stāsta draugs Mareks.

Arī medmāsiņas raudāja Valtera pēdējās dienas pagāja Latvijas Onkoloģijas centra 4. nodaļā. “Tās pēdējās dienas viņam bija ļoti smagas. Sāpju dēļ. Bet viņš bija tāds stiprs cilvēks. Visu saprata, apzinājās. Un cerēja kā jebkurš, līdz pēdējam cerēja,” stāsta Onkoķiruģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš.

Atļaut tuvinieku klātbūtni palātā diennakti gan nav ierasta prakse. Taču Sīviņš atzīst, ka šoreiz slimnīcas noteikumi piekāpās mīlestībai: “Parasti neļaujam, bet apzinoties, ka tās ir pēdējās dienas, mēs atļāvām. Viņam pašam vieglāk. Un tuvajiem gribas būt līdz pēdējai minūtei blakām.”

Jautājums “kāpēc?” gan nav atbildams arī šeit. “Katrā orgānā vēzis ir savādāks. Diemžēl ir tādas vēža formas, pie kurām tā ārstēšana ir mazefektīva. Un prognoze ir slikta. Jauniem cilvēkiem tā vēža bioloģija atšķiras. Jauniem cilvēkiem vielmaiņas procesi ir aktīvāki, kas ļauj izplatīties daudz straujāk arī vēža šūnām. Vācijā viss bija izdarīts pareizi. Visi cerēja, ka būs labi. Bet diemžēl tā slimība ņēma virsroku.” Pēdējās dienas Valteram blakus bija abi. Gan Mareks, gan Kristīne.

“Šo pēdējo gadu mēs gandrīz visu laiku bijām kopā. Gan Vācijā, gan Latvijā. Viņš nevarēja nodzīvot, kā grib. Tā sāpes neļāva. Vēl iet uz ”gudriniekiem”, vēl ierakstīt dziesmas. Tā sajūta, ka tu nevaru nekādi palīdzēt… Tā bija drausmīga. Jā, iedot zāles. Tu zini, ka var tēju uzvārīt, pamasēt muguru, viņš tad iemiga manā klātbūtnē. Bet tu nevari izārstēt. Tā nevar būt, ka tu tik ļoti cīnījies. Tā nevajadzētu būt. Pēdējās dienās viņš teica: nē, Krišuk, nav, nebūs. Bija izbijies. Bet es teicu: Valčuk, es varu, ja tu nevari vairs, es varu vēl,” atklāj Kristīne.

Arī pēdējās stundas Valteram bija blakām abi. “Es biju blakām. Mareks arī bija blakām. No rīta ienāca cita māsiņa. Iepazināmies. Valčuks gulēja. Viņa saka – man nepatīk tā elpa. Es saku – nē, tā ir ļoti laba elpa… Tā tīri. Viņa saka – ļoti reti elpo. Tās pēdējās trīs stundas gaidīju katru elpas vilcienu.”

Mareks atceras: “Kad Valčiņš aizgāja, viņu jau tā kā taisījās vest prom. Un tās sanitāres raudāja. Tad es tā iedomājos – jūs gadiem strādājat, jūs diendienā to redzat, bet viņas raudāja. Tieši tāpat māsiņas un dakteri. Varēja redzēt, ka viņiem iekšā ir tāda – skrobe? Ka neizdevās glābt. Gribēja, darīja, bet neizdevās.”

Līdz šim Valters savu Kristīni no jebkādas publicitātes ļoti sargāja. “Zinot, ka tās mūsu attiecības bija tikai mūsu lieta. Un es domāju, ka viņš arī tagad ir mans sargeņģelis. Biju mājās un atlasīju bildes bērēm. Deg tās divas sveces. Un es meklēju fotogrāfijas no albuma. Zinu, ka dažas Valters neļautu rādīt. Un es viņam prasu – Valčiņ, šito nē? Skatos uz sveces liesmu, un tā liesma raustās kā satrakojusies. Labi, labi, labi, tad šito nē. Izklausās, ka es esmu ku-kū? Bet es gribu to sajūtu, ka viņš ir vēl blakām. Nu, ja es pēc gada šādi runāšu, tad gan glābiet mani. Pagaidām es Valteru jūtu ik uz soļa.”

loading...