Mātes nāve – tas ir ļoti smagi. Zaudējot mīļoto, tuvo, vistuvāko cilvēku – mammu – tās ir vissmagākās sāpes. Pēc tāda zaudējuma var paiet gadi, pirms sirds rētas sadzīs. Nevajag gaidīt, ka viss kļūs tāpat, kā iepriekš. Neaizvietojama zaudējuma pieredze mūs maina, padara pieaugušākus.
Citi cilvēki, ar kuriem jūs cenšaties parunāt par mammu, novēršas no sarunas tāpēc, ka nezina, kā uzvesties, nezina, ko jums pateikt kā mierinājumu. Lai arī tādā situācijā mierinājuma vārdu var arī nebūt. Jums ir vajadzīgs, lai jūs vienkārši uzklausītu, atbalstītu un vienkārši šajā brīdī būtu blakus. Bet cilvēki baidās, ka ar saviem neveiklajiem vārdiem tikai pastiprinās jūsu pārdzīvojumus.
Vistuvākais cilvēks. Vismazāk mamma gribēja ar savu aiziešanu sagādāt jums sāpes. Padomājiet, ko viņa jums teiktu, ja varētu redzēt jūsu ciešanas? Mamma parādās jums sapņos – tieši tāpēc, ka jūs ciešat, tas ir vienīgais pieejamais veids, kā turpinās viņas mīlestība. Atcerieties, kas mammai patika un ko viņa gribēja kopā ar jums izdarīt. Uzskatiet, ka viņa nodevusi stafeti jums, un sāciet to darīt “par diviem”.
Mīļotie cilvēki aiziet, bet viņu mīlestība paliek ar mums. Un bieži vien pēc aiziešanas garīgā un emocionālā saikne ar viņiem kļūst vēl stiprāka. Mēs sākam domāt nevis “cik žēl, ka viņi aizgāja”, bet “kāda laime, ka viņi bija”! Bet galvenais – cienīt mammu, kamēr viņa vēl ir dzīva. Negaidiet, kad viņa gulēs uz nāves gultas.
Piezvaniet viņai, pastāstiet viņai par savu mīlestību, palīdziet viņai! Jums nekad nebūs cilvēks, kas jūs mīlēs vairāk nekā jūsu mamma.
avots: awarenessact.com
